Trauksmes stāsti

Nesen klāju gultu. Uzklāju pelēku palagu, zilganu segas pārklāju un smilškrāsas spilvendrānu. Jo tas bija tas, kas bija pa rokai. Paskatījos un pasmaidīju – pirms pieciem gadiem, man būtu sākusies trauksme.

Nē, es būtu izdarījusi visu, lai it kā nebūtu trauksme – nopirkusi pareizus, saskanīgus komplektus, parūpējusies, lai tie ir vienlaicīgi ir izmazgāti un pieejami uzklāšanai. Tā lai smuki. Tā lai pareizi. Tomēr trauksme visu laiku būtu bijusi fonā. Trauksme un vēlme visu nokontrolē, paredzēt, vadīt.

Kaut kur pa šiem gadiem ir pazudusi vajadzība pēc saskaņotas gultas veļas, drēbēm, kas sakārtotas pēc krāsām un izmantojot konmari metodi( kura man tāpat ir mīļa). Un pēc tā paklāja, bez kur laimīga ģimenes dzīve nu vienkārši nav iespējama.

Kas notika? Es iemācījos, ka perfekti sakārtota ārpasaule neko nemaina. Un to pat nav iespējams perfekti sakārtot vai uzturēt perfektu, jo tad tā nav īsti dzīva.

Es iemācījos, ka jāieskatās drosmīgi sevī – savās bailēs, nedrošībā.

Ka jāpieņem sevi visu, arī emocijas, kuras iepriekš nepieņēmu.

Es iemācījos, ka pasaule vienkārši ir – tā nav ne laba, ne ļauna. Ka es esmu daļa no tās un es ar savu rīcību, izvēli, pasacīto vārdu un domāto domu veidoju savu pasauli.

Kāds tam visam sakars ar palagiem? It kā nekāds. Bet tomēr vistiešākais.

Es mācos, kas ir svarīgi, kas nav. Un esmu pieņēmusi lēmumu, ka palagi, paklājs, trauki, nemaz nerunājot par perfekti pieskaņotu somiņu kurpēm – tas viss nav TIK svarīgi.

Es izvēlos dzīvot veida, kas man ir tīkams. Es pieļauju atlaides sev un tuvajiem. Jo esmu pieņēmusi, kas laiks, pieredzes, smiekli un attiecības gan ar sevi, gan mīļajiem, tas man ir svarīgāk.

Kas ir tas, kas izraisa Tavu trauksmi?

Kas Tavā trauksmē Tevi ierobežo? Kur jūties ierobežota?

Kā ar to tiec galā?

Anna

Nav komentāru

Komentēt