Ja prāts apstiprina visas domas, ko domājam, atrod pierādījumus ārpasaulē tam, ko uzskatām par pareizu, tad katra doma, ko domājam ir patiesi svarīga.

Ja atrodam sevī spēku sadzirdēt savas domas un no tām kaut nedaudz abstrahēties, tad iegūstam iespēju ieraudzīt sevi. Un nevis patieso sevi, bet sevi, ko uzkonstruējam ar savu domu palīdzību. Tā ir nedaudz kā mirāža, kas kā ārējā čaumala uzklāta patiesajai būtībai, kas vienkārši ir. Kas neprasa vārdus, paskaidrojumus, komentārus.

Cilvēka būtība, cilvēka prāta darbība un limiti rada šo mehānismu - es ieraugu koku, es nosaucu to par koku un es patiesībā to vairs neredzu kā unikālo veidojumu ar katru mizas kvadrātmilimetru, katru zara izlieku, katru lapu, jo prāts nespēj apstrādāt tik lielu informācijas daudzumu, tāpēc tam ir vieglāk kategorizēt. Nosaukt un aizmirst.

Tomēr ir mācības, kas aicina nenosaukt, kas aicina vienkārši piedzīvot. Kaut pāris minūtes, vienkārši piedzīvot. Ticu, ka tas būtu cilvēkam sāpīgi un praktiski neiespējami nedzīvot šajā ilūzijā, ko rada prāta konstrukcijas. Tomēr pamazām, kaut nedaudz izmantojot “šeit un tagad” pieeju, redzu ieguvumus - pietuvošanos patiesai būtībai, mieru, rāmumu, pieņemšanu, paļaušanos.

Visu šo saliekot kopā, šķiet svarīgi kaut nedaudz pietuvoties tam, lai ikdienā arvien mazāk būtu “komentētājs” prātā, kas pavada katru darbību, nosaucot visu vārdā, katrai darbībai, domai, emocijai pieliekot birku. Ļaut domām atpūsties no vajadzības visu kategorizēt, bet vienkārši būt un piedzīvot. Būt tagadnē.

Kāda ir Tava pieredze ar “šeit un tagad” praksi? Vai esi novērojusi savās domās vajadzību visu nosaukt, kategorizēt? Ko Tev tas dod un ko , iespējams, atņem?

Dalies, komentē, reaģē!

Anna Melbārde