Kaut kam rakstīju, par tiem pareizajiem palagiem, lai tik viss būtu saskaņots. Bet neatceros, vai pastāstīju par paklāju!

Tātad paklājs. Tam bija jābūt ļoti lielam, vēlams senam - persiešu stilā, noteikti vilnas vai pat zīda. Nu kaut kam tādam, kas savilks visu dzīvojamo istabu kopā un radīs mājīgu atmosfēru, parādīs manu statusu un, protams, garantēs laimīgu ģimenes dzīvi. Ak jā, un pāri liela, plata dīvāna malai būs pārmests kašmira pleds. Uz dīvāna visi satiksies, atklāti runāsies, būs blakus un pavadīs brīnišķīgi, silti, draudzīgi laiku.

Līdz paklājam netiku, bet līdz izpratnei, ka paklājs te neko neglābs tiku gan. Paldies Dievam! Vai sev. Vai Visumam.

Atskatoties redzu, ka nesen cilāto ilūziju tēmā daudz kas lobās nost, kā sīpolam mizas. Tagad man ne tik to paklāju nevajag, bet pat to māju ne visai.

Kas notika?

Augot kā jūtīgs bērns ne visai jūtīgā ģimenē, kas pēc visiem standartiem bija brīnišķīga un izdevusies, pilnīgi paraugģimene, es jutu iztrūkumu daudzās emocijās, uzmanībā, laikā un izpratnē.

Iekšējā sajūta, “ka kaut kam tur ir jābūt” kādā brīdī man lika skatīties uz Citiem ģimeņu meodeļiem, uz to, kā ir citiem.

Ko es ieraudzīju?

Tikai virskārtiņu. Es ieraudzīju to paklāju, iespējams, bērnu skaitu, nodarbošanos, māju, mašīnu, ceļojumus, restorānus, somiņas (bez fanātisma, gan jāatzīst manā gadījumā). Īsi sakot - statusa simboli.

Un tad es kā strādīga un atbildīga perfekcioniste sāku tik visu būvēt un celt. Remontēt un ceļot (ceļot man tāpat patīk). Strādāt un būt par mammu (mīlu savus bērnus, nepārprotiet, viņas man tīri labi patīk).

Viss it kā pareizi, bet ne uz tiem pamatiem. Te man nāk prātā Ekharta Tolles Bībeles panta skaidrojums par pamatiem. Interesē? Pajautā, sameklēšu. Bet īsumā - ja Tu būvē uz smilts, tad lai kādas pilis Tu nesaceltu, tāpat tās plaisās un sabruks. Tāpēc celsim uz labiem pamatiem!

Kas manā izpratnē ir labi pamati?

Iepazīsti sevi!

Lobi nost tos uzskatus un izpratnes, ko esi pārņēmis no ģimenes, kurā piedzimi, no sabiedrības, no skolas, skolotājiem, draugiem. Nebaidies atzīt sev, ka Tu patiesībā vēlies savādāk. Tas nekas, ka visa ģimene ir bijusī ārsti un Tu patiesībā vēlies būt leļļu teātra aktieris. Jo ātrāk Tu to sev atzīsi, jo vieglāk Tev būs. Nekad nav par vēlu!

Jautā sev jautājumus, vēro sevi.

Pamani savas emocijas, tās ir dāvana, jo norāda, ja kaut kas te nav kārtībā. Ej uz psihoterapiju, psihoanalīzi, meditē, ej uz RTT, raksti, pieraksti sapņus, emocijas, domas.

Pajautā sev atkal un atkal, kādas ir manas vērtības, kas man patīk, kā es vēlos dzīvot, kas man ir svarīgi?

Tas ir darbs, jā, piekrītu! Bet kurš gan cits, ja ne Tu?

P.S. Kāds tam visam sakars ar perfekcionismu?

Iedomājies, Tu savā galvā esi radījis ainu, kā ir jābūt. Un Tu centies visiem spēkiem, lai tas strādatu. Tu ignorē to, kas nesaskan ar ainu Tavā galvā.

Vai Tu vari iedomāties, kādas emocionālas, garīgas un dažkārt pat fiziskas pūles prasa šīs ainas uzturēšana?

Tu esi krauklis, bet ainiņa galva saka “ es esmu gulbis, es esmu gulbis, es esmu gulbis”. Un Tu izstiepies un saraujies, lai tik būtu tas gulbis.

Tāpēc sāc ar to, ka atzīsti, ieraugi uzkontruēto galvā. Un turpini ar to, ka ieraugi patieso sevi, pieņem sevi un tad sāc savu, autentisko, unikālo dzīvi.

Kāda ir Tava pieredze ar perfekcionismu un ilūzijām?

Anna Melbārde