Dzīvības enerģijas noliegšana
Tas šķiet savādi un mazliet neloģiski, bet tieši šādā aspektā dažkārt slēpjas cēloņi neveiksmēm, atkal un atkal iekrišanai vienos un tajos pašos grāvjos, lamatās, nespējai iet uz priekšu loģiski nospraustajā virzienā.
Sanāk tāda rinķošana – zinu, kā vajag, bet nekādi tur netieku.
To var pavadīt pat apzināta sajūta, ka gribu, bet man nepienākas. Veidojas apburtais loks, kurā apzināti vai neapzināti notiek pašsabotāža.
Manā praksē, meklējot atbildes uz jautājumiem, kā piemēram:
- Kur pazaudēts dabiski augsts pašvērtējums?
- Kad iemācījās bailes, kas neļauj iet uz priekšu?
- Kad iemācīta reakcija – panikas lēkmes?
- Kad iemācījās, ka nav savas dzīves saimniece?
- Kad iemācījās neko negribēt?
dažkārt nonākam līdz zīdaiņa vai pat embrija vecumam, kurā mazais bērniņš ir juties negribēts, negaidīts, apdraudošs, nodarošs pāri mammai.
Katram ir sava vēsture un, diemžēl, ir gadījumi, kad mamma nav bijusi gatava atbalstīt savu mazuli. Tam var būt dažādi iemesli. Iespējams pat ir bijušas medicīniskas komplikācijas.
Manā praksē atkal un atkal pierādās tas, ka mazulis, pat jau mammas vēderā, zina un jūt, kas tam notiek apkārt. Jā, mazuļa izpratne par pasauli ir ierobežota, mammas mīlestība vai tās neesamība, mammas klātesamība vai prombūtne sastāda praktiski visu pasaules redzējumu. Bet to nevar norakstīt kā nebūtisku, jo tas veido mazuļa un pēc tam jau pieaugušā, bāzes izpratnes par savi un pasauli.
Dažas no izpratnēm, kas veidojušās mazuļiem, situācijās, kuras atcerējās kā atbildi uz uzdotajiem jautājumiem:
- Šeit nav labi, negribu būt šeit uz pasaules.
- Es neesmu svarīga, nevienam neesmu vajadzīga. Nevajadzīga un lieka.
- Jāapklust un jāpazūd.
- Mani pametīs, tas ir pasaules gals.
- Es esmu niecīga. Priekš kam tas vajadzīgs (piedzimšana).
Ar šādu pieredzi var sanākt dzīvē cīņa ar vējdzirnavām – gribu, eju uz kaut ko, bet iekšā viss brēc – neesmu gana laba, ko te daru, kam man tas viss, man taču nepienākas. Un šīs sajūtas var izraisīt atkal un atkal situācijas, kas tās apstiprina.
Redz, es taču zināju, ka man nekas nesanāks, lūk atkal simtais, tūkstošais pierādījums tam, ka es nekam nedaru.
Viena no svarīgākajām lietām, ko darām RTT sesijā ir distance no notikuma un palūkošanās uz to ar pieaugušā acīm: “ Tā nebija Tava vaina, ka tā notika. Tava vērtība nav atkarīga no mammas mīlestības. Tev bija tiesības piedzimt. Ir žēl, ka nesaņēmi to, kas Tev bija nepieciešams. Tu esi pieaugusi, Tu vari parūpēties ar sevi. Tieši Tu vari dot sev atļauju tagad dzīvot un dzīvot pilnu krūti.”
Ar šo un vēl daudz citiem vārdiem, vizuāliem tēliem mēs pārnesam fokusu no notikušā un šo mirkli, no novecojušiem priekšstatiem uz jaunu pārliecību.
Katra RTT sesija ir unikāla, dažkārt atceras notikumus, kas ir bijuši zināmi, bet iegūst jaunu izpratni, dažkārt atklājas pilnīgi jauni skatu punkti. Dažkārt dziedinām iekšējo bērnu, dažkārt laika līnijas. Bet ja kaut kas no tā, ko rakstu ar Tevi rezonējis un vēlies RTT sesijas laikā dziedināt sevi, raksti jautā: annasdabasterapija@gmail.com.
Anna Melbārde
RTT koučs
Apzinātības prakses, aromterapija
