Veselīga pašapziņa, pašvērtējums - tēma, kuru tik bieži risinām individuālo RTT sesiju laikā.

Es to definēju kā

• spēju izdarīt savas izvēles
  
• atļaut sev dzīvot savu dzīvi
  
• uzņemties autora lomu savā dzīvē
  
• spēju apzināties un noturēt veselīgas robežas mijiedarbībā ar ārpasauli
  
• adekvāta savas pieredzes, īpašību, prasmju novērtēšana
  
• spēja sevi prezentēt
  
• spēja brīvi komunicēt
  
• spēja izvērtēt, kas ir ietekmes lokā, kas nav
  
• labu lēmumu pieņemšana sev
  
• atbildības uzņemšanās par šiem lēmumiem.
  

Man šķiet pazemināts pašvērtējums bieži saistās ar tādu kā trūkuma sajūtu – kaut kas trūkst dzīvē. Varbūt mīlestības, varbūt naudas, varbūt iespēju, varbūt izglītības. Un bieži vien priekšstati, ka tas, kas trūkst, nav pieejams ir greizi, lieki. Gadās pat tā, ka nezinām, ka ticam tam, ka tas nav pieejams. Prāts saka vienu, bet zemapziņa citu.

Visbiežāk mums IR pieejams tas, par ko sapņojam. Un ja nav pieejams, roku rokā ar dabiski augstu pašvērtējumu iet pateicība un pieņemšana, kas māca, ka ne viss, ko mēs kā cilvēks gribam, vēlamies, ne viss ir mūsu pašu augstākā labuma vārdā. Mēs nezinām visu un nekad nezināsim. Bet sapņot, vēlēties, nodefinēt, tad palaist un pielāgoties notikumiem var labāk, kad ir dabiski augsts pašvērtējums. Ar dabiski augstu pašvērtējumu, pasaule ir droša, aicinoša, interesanta vieta.

Veselīgam pašvērtējumam pa pēdām dodamies regresijas laikā. Šī prakse parāda zemapziņā noglabātās pieredzes, sajūtas, atmiņas, domas, kas saistītas ar to kad, kur, kāpēc veselīgs, dabiski augsts pašvērtējums pazudis.

Tas ir mazliet kā detektīva darbs, pa kripatai, sajūtai, izpratnei lasot kopā savu iekšējo ainavu, ir iespēja pārskatīt izveidojušos priekšstatus, lai pieņemtu lēmumu ar pieauguša cilvēka apziņu, ka “ es varu, man sanāk, man ir tiesības dzīvot tādu dzīvi kā vēlos”.

Piemērs no prakses.

Meklējot iemeslus pazaudētam pašvērtējumam, sajūtai, ka nevar darīt to, ko sirds aicina, kliente regresijā nonāk līdz 2-3 gadu vecumam.

Ainā viņa ir uzlikta uz slēpēm, viena atrodas sniegā, pieaugušie ir tajā brīdī iekšā mājā.

Viņa piedzīvo to, ka pieaugušie ticot, ka viņa var tikt galā, ieliek viņu situācijā, kas viņai nav pa spēkiem.

Mazā meitene ar visiem spēkiem cīnās, cenšas slēpot, bet slēpes sakrustojušās un netiek uz priekšu. Ir dusmas un asaras, bezspēks.

Tiek piedzīvots moments, kurā mazā meitene iemācās, ka viņai tic, bet viņa nevar, netiek galā, viņa iemācās bezspēcību. Un lai ko viņa darītu, viņa netiek galā.

Šādi un citādi notikumi piedzīvoti ļoti agrīnā vecumā šķiet pieaugušajam maznozīmīgi, bet kad ieskatāmies dziļāk mazā bērna pārdzīvojumos un izprotot to, ka pirmos dzīves gadus bērns dzīvo mācīšanās, uzsūkšanas smadzeņu viļņos, prāts ir ļoti atvērts jebkurai pieredzei un netiek šķirots, tā ir laba vai slikta, noderīga vai nederīga, tad saprotam, ka jebkurš emocionāls piedzīvojums mazam cilvēkam veido bāzes izpratni.

Tie ir brīži, kuros bērnam veidojas izpratne par to, kas ir viņš, kāda ir pasaule un kāda ir viņa vieta šajā pasaulē. Izpratne, kas ir veidota no bērna pozīcijām, kad objektīvi viņam nav spēka, iespēju kaut ko mainīt un notikumi notiek ar viņu, tie nav viņa kontrolē.

Meklējot iemeslus zaudētam pašvērtējumam, ir iespēja izkāpt ārā no priekšstatiem:

• Man nesanāk
  
• Man nepienākas
  
• Es neesmu gana labs/-a, lai (ievieto šeit to, par ko vēlētos sapņot, bet neuzdrīksties).
  

Kāpēc to darīt? Visbiežāk nonākam pie šādu jautājumu risināšanas, kad samazinātais pašvērtējums sāk “spiest” un “berzt”. Sapņi sāk palikt lielāki, vēlme kaut ko pieredzēt vai izdzīvot paliek lielāka, kā vecais priekšstats par sevi.

Tas ir kā dzīvot meža namiņā, bet mēģināt tajā ietilpināt pils iedzīvi. Iekšējā būtība sāk spraukties ārā, bet tai īsti nav vietas, kur uzplaukt. Kad jūtam, ka nepieciešams atbrīvoties no veciem, liekiem, ierobežojošiem uzskatiem, nāk pretim metodes, iespējas un idejas kā to izdarīt.

Kā nonākt līdz šim brīdim? Tā man ir mistērija un pieļauju, ka vienmēr tāda arī paliks, jo neiedomājos, ka zinu kā vijas cilvēka ceļš. Katram ir savas mācības un savs laiks. Un kad redzam, ka kāds gadiem mokās sāpēs, bet nespēj iet uz priekšu, tā tam ir jābūt. Un kad redzam, ka kāds ierauga liekas domas, atmet tās un izveido jaunus domāšanas paradumus viegli un ātri, arī tā tam ir jābūt.

Tomēr ja jūti, ka esi ceļa punktā, kur varu Tev palīdzēt atbrīvoties no vecā un sākt veidot jauno, pat ja vēl nezini, kāds tas ir un Tev var būt noderīga saruna, aromterapija un RTT prakse, tad gaidu Tavu ziņu, lai vienotos par tikšanās laiku!

Anna Melbārde

Nav komentāru

Komentēt