Katram sava viduspāreja
Lai arī nenoliedzami mēs visi tās piedzīvojam, katram savs ceļš un savs dziļums tajā. Viens pamet, sāk no jauna, cits piepērk klāt, cits iet dziļumā.
Es sava ceļa sākumā, un es sāku tā laicīgi, ieraudzīju, ka viss tas, pēc kā līdz šim biju tiekusies (lasi – māja, mašīna, bērni, klāti galdi), nebija nesis to sajūtu pēc kā tiecos. Tagad pēc gadiem – laika nogrieznis viens nomērīts – redzu, ka tā bija tiekšanās pēc kā dziļāka, pēc vērtībām, pēc patiesas sirds sajūtas, pēc labas, pamatīgas saiknes ar sevi un dzīvi un pasauli. Un es neieguvu piepildījumu tam, ko meklēju, ne vadot uzņēmumu, ne ceļot savu biznesu, ne ceļot māju, ne radot bērnus. Tas bija kas dziļāks, kam bija jāpiekļūst, lai turpmāko dzīvi dzīvotu no citas pozīcijas. Ne no tās, kas meklē, plēšas, cieš un smagi iet uz priekšu, bet no citas.
Tie, kas ir bijuši blakus man manā ceļā zina, ka bija laiks, kad negribēju piekrist tam, ka ciešanu ceļš ir vienīgais. Bet jo vairāk redzu, jo vairāk saprotu, jo vairāk novērtēju šīs ciešanas, kam ir bijis jāiziet un kam redzu, ka iet cauri mani biedri, kas nāk pie manis pēc atbalsta.
Tagad redzu un novērtēju ciešanas kā skaistas. Un nē, tas nav mazohisms, tas kā reiz ir pazudis. Bet ir mīlestība un liela, liela sajūta par to, ka viss ir skaists un pilnīgs un brīnišķīgs tieši tāds, kāds tas ir.
Un jā, ciešanām ir iziets cauri daudz un dikti. Vardarbība, līdzatkarība, upura loma. Nespēja atrisināt attiecības ar vecākiem gadiem. Nespēja piedot pāridarījumu. Nespēja aiziet no toksiskām situācijām, attiecībām. Vērtību sistēma kājām gaisā. Nespēja mierīgi un maigi attiekties pret sevi. Skriet un plēst sevi pušu darot pārcilvēciski – to es pratu.
Tomēr atskatoties redzu skaisto – skaistumu cilvēka lielajā darbā, lielajā ieguldījumā sevī, pasaules izpratnē. Pieņemšanā, piedošanā. Un cik skaisti ir tas, ka katrā ciešanu ceļa posmā, solī, nogrieznī ir bijis kāds, kas drosmīgi, mierīgi un līdzcietīgi, bez uzbāzības, liekas iejaukšanās vai mēģinājumiem atrisināt, ir paturējis gaismu noteiktajā posmā.
Tajā ir liels spēks un viedums – spēt būt blakus tam, kas cieš, bet vēl nav sasniedzis galējo ciešanu posmu. Ir liels spēks un viedums ieraudzīt pareizo brīdi, kad iedot cerības staru, gaismu. Ir liels spēks un viedums tajā, ka dalās ar savu pieredzi, parāda, ka var iet uz priekšu un atrisināt šķietami neatrisināmas situācijas.
Ar milzīgu pateicību esmu te – izgājusi savam ciešanu posmam, izdarījusi izvēli būt mierā ar sevi un pasauli un izdarījusi izvēli paturēt gaismu arī citiem, jo savādāk es vienkārši nevaru.
Un jā, katram tā viduspāreja sava un īpaša. Mana pieredze ir mana, tieši tāpēc ir man tik svarīga, unikāla. Tā ir mans dārgakmens, kas radies zem milzu spiediena.
Tagad es izvēlos dalīties ar to, kas izkristalizējies, saprasts, atmetot lieko, atmetot riņķošanu pa apli, izvairīšanos, paņemot savu dzīvi, savas emocijas un savu piepildījuma sajūtu savās rokās.
Ja vēlies, lai esmu Tev blakus Tavā ceļa posmā, kur visu savu darbu izdarīsi pati, bet es Tev būšu pieejama visiem jautājumiem, atbalstam, iedrošinājumam un zināšanu nodošanai par to, KĀ sev palīdzēt pašam un ja jūti, ka Tev der manas metodes un mana pieeja, būšu priecīga, ja mums pievienosies: Iekšējais spēks, kurss
Anna Melbārde
