Ieraudzīt
Dzīvo cilvēks. Cilvēks dzīvo, kā cilvēkam jādzīvo. Kā mamma teica, kā sabiedrībā pieņemts, kā pašam šķiet pareizi.
Bet cilvēks nejūtas labi. Un tas laikam arī normāli. Visiem jau tā – visu nevar dabūt, no kaut kā vienmēr jāatsakās, labāk zīle rokā, nekā mednis kokā u.t.t.
Bet tad cilvēks sasniedz savu galējo punktu – vairs nevar. Kaut kas jau sen klusi iekšēji teica, ka šitā nebūs aršana. Bet cilvēks vēl nedzirdēja. Tie sliktie sapņi tie jau tikai murgi. Tā sajūta, kad ietrīcas sirds ieraugot kādu, kas dara savu sirds lietu, dzīvo no sirds, tā jau tikai jauc prātu – man jau tā nebūs, nepienākas, man tas nav iespējams, jo..
Un cilvēks turpina iet spītīgi, iecirtīgi savu ceļu. Tās vagas jau tik dziļas sadzītas, kā tad mainīs. Tā nevar, nepieklājas. Tā nedara.
Bet tomēr, pienāk mirklis. Mirklis, kas nupat jau ne visai patīkams. Tās vagas sāk spiest, sāpēt. Ko nu?
Viss, kas līdz šim pazīstams, zināms, tādā jocīgā gaismā rādās. Viss apšaubāms. Pie kā vispār pieķerties, kā atkal justies droši?
Un tad nekas cits neatliek kā meklēt. Vien sameklē jaunu vagu. Cits meklē iekšpusē.
Un iekšpusē izrādās ir bagātīgs lauks, kur vagas nevajag, tur viss zaļo, plaukst un ir pārpilnība spēka, radošuma, bagātības. Vajag tik paprasīt, spēt pajautāt. Un visa kā gana, var sevi pabarot, virzīt, spēcināt un jā, arī palutināt. Apmīļot, celt, virzīt.
Vai jau zini šo iekšējo spēku, varēšanu, milzīgo resursu?
Mans iekšējais resurss atklājās caur meditācijām, iekšējiem ceļojumiem.
Reiz, kad dikti vēlējos svinēt svētkus savādāk – ar nodomu, bez dzērieniem, ar sirds pabarošanu, saprotot, ka man apkārt nav cilvēku ar ko to darīt, es devos mežā, vienatnē, savā iekšējā pasaulē. Un savā iekšējā pasaulē sastopot tēlus, kas mani pabaroja, stiprināja, mīlēja un godināja, es saņēmu pilnīgi visu, kas man tajā brīdī bija nepieciešams.
Un es iemācījos, ka man nav nepieciešams apkārtējo atbalsts, lai svinētu dzīvi, laika griežus pa savam. Man jau ir viss, kas man nepieciešams.
Un jā, ar laiku šis notika arī fiziskajā pasaulē, es atradu sevī drosmi runāt par to, kas man svarīgs, es darīju pat ja neērti, bail. Un svinēju gan iekšēji, gan tepat – pasaulē.
Un tā no iekšienes izcēlās kaut kas vērtīgs un svarīgs man arī ārpasaulē. Tā es radīju savu realitāti par to, ko vēlos to redzēt.
Vai zini šo sajūtu? Vai Tavā arsenālā ir instrumenti ar ko patstāvīgi piekļūt šim iekšējam spēkām?
Ja vēlies padalīšos – tas būs īsts ceļojums Tavā iekšējā spēkā, Tavā iekšējā ainavā. Jo tikai sevi pa īstam iepazīstot, iespējams dzīvo tā – no sirds.
IEKŠĒJAIS SPĒKS, kurss no 19.jūlija Zoom, Facebook un pēc iespējas arī klātienē.
Programma, pieteikšanās: http://www.annasdabasterapija.lv/par-mani/ieksejais-speks-grupa-1/
Uz tikšanos iekšējā spēkā!
Anna Melbārde
