LATKad es sāku meditēt man no sākuma nekas nesanāca.
- Es neko neredzēju, nespēju vizualizēt, sajust. Es sevi nedzirdēju un nejutu.
- Man palīdzēja daba un vienatne un skaidra shēma kā ko darīt un uzcītība – katru dienu dienām, mēnešiem.
- Es ieguvu spēju sevi sadzirdēt, attīstītu intuīciju, spēju sevi atveseļot, spēju sevi pabarot ar tādām emocijām, kas tajā brīdī nepieciešamas, lielāku iekšējo spēku un patstāvību.
Aina, es savos 30 ar mazu astīti gados – sasniegumi karjerā, skaidra, spēcīga, loģiska domāšana, spēja pieņemt lēmumus, milzīgas darba spējas, liela atbildības sajūta. Viss, kas nepieciešams. Bet tomēr..
Kad manai jaunākajai meitai bija ap 2-3 gadiem, jutos salauzta. Manas trauksmes nebija mazinājušās. Mana veselība sašķobījās, es vienkārši nejutos ne laimīga, ne mierīga. Pamatos kaut kas nebija kārtībā.
Es vienmēr biju ticējusi, ka esmu savas dzīves saimniece. Nekas, kas ir augstāks par mani nevada manu dzīvi. Es, es, es. Tā bija izdzīvošanas stratēģija, būt patstāvīgai līdz galējībām. Un tajā dzīves posmā nebiju nemaz tik patstāvīga. Nolikusi karjeru malā, veltījusi sevi mazā bērna audzināšanai (lasi – katra notikuma, brīža kontrolei, pieskatīšanai).
Esmu teikusi un vēl joprojām tā jūtos, mana jaunākā meita ar atnākšanu manā dzīvē, palīdzēja man mani atlauzt vaļā. Pa vecam vienkārši nevarēja, bet jaunas izpratnes vēl nebija. Un sākās mani meklējumi.
Un patiesībā, mana intuīcija, lai kas nebūtu tas, kam Tu tici – sargenģeļi, ģimene no otras puses, mana dvēsele, gars – mani pasargāja, es nemaldījos, neiepazinu desmitiem skolotāju, metožu. Es atradu savu metodi un ar savu perfekcionismu to izkopu līdz dimantam.
Apstākļi kuri man neļāva braukt uz retrītiem tikai iemācīja man manu spēku. To ka patiesībā man neviens nav vajadzīgs, bet ir ļoti vajadzīga iekšējā saikne ar savu lielo patieso būtību.
Tas prasīja gadus – šķelt nost nespēku, bailes, balstīšanos uz citu viedokļiem, labās meitenes tēla atmešanu. Paralēli savas iekšējās būtības sadzirdēšanu, audzēšanu, kopšanu un stiprināšanu. Iemācīties dzīvot pa savam. Pateikt “nē”. Atļaut sev darīt to, ko vēlos, piepildīt to, kas man svarīgs.
Un jā, man no sākuma nekas nesanāca. Bet es turpināju un ar laiku man sanāca. Jo man tas bija svarīgi. Jo es sapratu, ka vienkārši pa vecam nevaru un es pieķēros iekšējam darbam ar visu savu spēku un pārliecību. Mani nevarēja atturēt.
Un tāpēc netici, ja domā ka Tev nesanāk vai nekad nesanāks meditēt. Varbūt neesi vēl atradusi savu metodi. Bet atļauj sev meklēt, izmēģināt un darīt. Un noņem no sevis liekas ekspektācijas, ka ir jāsanāk uzreiz, jo “citiem sanāk”. Ne nieka nesanāk. Bet tāpēc vēl jo svarīgāk ir mēģināt un darīt!
Tiem no mums, kam atslābināšanās nāk tik grūti, tiem, kas nevar pieslēgties momentam, būt šeit un tagad, būt mirklī, vēl jo īpaši vajag meditēt vai kopt jebkādu apzinātības praksi savā ikdienā.
Tiem no mums ar spēcīgu loģisko prātu, pārliecībām un nespēju apstāties, vēl jo vairāk vajag piespiest sevi apstāties kaut uz piecām minūtēm katru dienu, lai sajustu sevi, savu elpu, savu ķermeni, savu būtību.
Kāds ir Tavs ceļš pie meditācijas?
Anna Melbārde